Pareizs Uzturs un Dietas

Pamelo (pamelo auglis)

Vērīgākie gardēži bija dzirdējuši par pomelo, jau pirms tas parādījās Latvijas tirgū. Mazāk vērīgie ēdāji pomelo pirmoreiz nopirka nejauši, noturot par greipfrūtu.

Tie īstenībā bija skaisti laiki, kad neatkarību atguvušās valsts iedzīvotājiem tirgoņi citu pēc cita piedāvāja eksotiskus, agrāk neredzētus augļus, kuriem paši bieži vien nejēdza pat pareizi uzrakstīt nosaukumu, kur nu vēl sniegt pircējam kādu informāciju. Bet ļautiņi, kuri ir pavisam nevērīgi pret to, ko ēd, arī šodien par pomelo brīnās: kas tas par jocīgu saldenu greipfrūtu ar tik biezu mizu?

Pomelo var lepoties pat ar diviem latīniskajiem nosaukumiem – Citrus maxima un Citrus grandis. Kā redzat, abi norāda, ka mums ir darīšana ar lielu augli. Latvijas veikalos nopērkamie eksemplāri izmēru ziņā īpaši nepārsniedz greipfrūtus, bet vispār pomelo spēj sasniegt pat 10 kg lielu svaru. Forma var būt gan apaļa, gan nedaudz saplacināta, gan bumbierveidīga, krāsa – zaļa, dzeltena, gandrīz balta vai viegli sārta, arī mīkstums dažādām šķirnēm atšķiras gan nokrāsas, gan garšas ziņā, tas var būt mazliet saldāks, skābenāks vai rūgtenāks. Tomēr greipfrūta rūgtumu pomelo nesasniedz. Mīkstums ir sausāks, ar lielākām šķiedrām, bet miza krietni biezāka nekā pārējiem citrusaugļiem. Pomelo nav tas pats, kas greipfrūts, tomēr abus vieno sarežģīti raduraksti. Greipfrūts esot radies, krustojot pomelo ar saldo apelsīnu. Savukārt vēlāk, pagājušā gadsimta 50. gadu beigās, Kalifornijā izveidots baltā greipfrūta un pomelo hibrīds – oroblanko jeb svītijs, sulīgāks par pomelo, bet mazāk rūgts par greipfrūtu.

Pomelo dzimtais reģions ir Āzijas dienvidaustrumi, tas iecienīts Taizemē, Fidži, Vjetnamā, Japānā u.c. Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, lielākās pomelo audzētājas valstis pašlaik ir ASV, Ķīna, Dienvidāfrika, Meksika, Sīrija, Izraēla, Turcija, Indija, Argentīna un Kuba. Pērn tās kopā ieguvušas vairāk nekā piecus miljonus tonnu šo augļu. Reizēm pomelo sauc arī par šedoku, jo 17. gadsimta beigās kāds kuģa kapteinis, vārdā Šedoks, atvedis pomelo sēkliņas no Malajas arhipelāga uz Rietumindiju, no kurienes sācies augļa tālākais ceļš pretī popularitātei. Tiesa gan, jau 14. gadsimtā jūrasbraucēji esot atveduši pomelo taisnā ceļā uz Eiropu, bet toreiz tas palicis bez ievērības. Austrumu zemēs, kur pomelo aug kopš seniem laikiem, ticējumi vēsta, ka tas nes veiksmi, tāpēc pomelo jāziedo un jādāvina. Lai pasargātos no ļaunajiem gariem, ļaudis gājuši vannā, kam pievienots pomelo lapu vai mizu novārījumus. Tautas medicīnā pomelo mizu lieto pret ieilgušu klepu, vienkārši košļājot.

***

DER ZINĀT

Kvalitatīvs pomelo auglis ir smags, ar gludu, nebojātu, bet nedaudz mīkstu mizu. Jo tam labāka un spēcīgāka smarža, jo labāka arī garša.

Mizojot pomelo, jāizmanto nazis. Vispirms nogriež augšējo daļu, kur miza parasti ir visbiezākā, pēc tam to iegriež gareniskās sloksnēs un noloba.

Pomelo virsmiziņu var nolobīt, iecukurot un pievienot dažādiem saldajiem ēdieniem vai tējām. Tikai vispirms pagaršojiet, vai tomēr nešķiet pārāk rūgta.

Ēšanai izmanto izlobītu pomelo mīkstumu, kas atbrīvots no sēkliņām.

Vislabāk pomelo mīkstumu ēst svaigu. Īpaši atsvaidzinoši tas garšo, pirms pasniegšanas atdzesēts ledusskapī.

Pomelo labi sader kopā ar ļoti asiem un karstiem ēdieniem, bet to var izmantot arī augļu salātiem un citiem saldēdieniem, pie zivīm, garnelēm, jūras ķemmītēm un citām jūras veltēm, vistas un cūkgaļas.

100 gramos pomelo mīkstuma ir 25–40 kkal; 30–50 mg C vitamīna, līdz 30 mg beta karotīna, tas satur arī B grupas vitamīnus, kāliju, kalciju, fosforu, arī fermentus, kas palīdz labāk sagremot olbaltumvielas un taukus.

Pomelo mizas mēdz izmantot par trauciņiem salātu un saldo ēdienu pasniegšanai. Augli pārgriež gareniski uz pusēm un ar īsu, asu nazīti uzmanīgi izņem mīkstumu. Salātus mizas "bļodiņās" liek īsi pirms pasniegšanas.

Avots: nra.lv